Saaldaa's blog

Saaldaa
32, Jelgavas iela, Латвија

Ar draudzeni pārrunājām šīs nedēļas plānus, jo man sanāk tomēr strādāt, es nevaru tā vienkārši... nestrādāt. Šajā pilsētā ir daži muzeji, kurus es ļoti vēlētos apmeklēt, vidusskolā mācoties, par tiem tika pieminēts, tie mani ieinteresēja, bet no manas puses tas būs jāatliek. Sazvanījos ar Ingusu un dabūju dažas biļetes draudzenei uz basketbola spēlēm. Pat, ja meitenei nepatīk šī spēle kā tāda un viņu nesaprotu, bet tomēr skats tik un tā ir baudāms un kārdinošs. Sarunājām ko šonedēļ viņa varētu vēl padarīt, atpūsties, pāris vakarus aizsitām ar domu pa klubiem kopā pastaigāt un izdejoties. Apmēram sarunājušas plānu devāmies gulēt.
Norīta…


Mareks tā arī stāvēja un skatījās, man liekas no vienas puses bija apstulbis, bet tai pašā laikā likās, ka viņam tas nav nekas jauns. Ceru, ka viņa uzskati nebūs nepareizi. Kaimiņš atvadījās un aizgāja. Mareks īsi pēc tam pagriezās pateikdams, ka mani vairs netraucēs un grasījās iet prom. Bet nu taču- Tevi vairs netraucēšu- jel viņš mani nekad nav traucējis, piesien sev liekas nodarbes, ar kurām nekad nav nodarbojies un... eh, satvēru viņu aiz rokas un teicu, lai beidz muļķoties un ienāk iekšā aprunāties. Izrādās viņš ir pakļāvīgs, varbūt tā ir vienkārši viņa vājība pret meitenēm.
Nosēdināju viņu uz matrača…


09.05.2011

Ja esat nodomājis kādu iemīlēt, tad no sākuma iemācieties
piedot.

/Vampilovs/


Mēs aizmigām pēc garām sarunām, es uz brīdī atvēros, stāstīdama lietas, kuras zina tikai retais, tad es pēkšņi kādā brīdī sabijos un atkal aizvēros. Es nevēlos, lai tieku izmantota, tas ir pēdējais, ko es vēlētos, bet es to vispār nevēlos.
Norīta pamodāmies, laicīgi, saģērbāmies un pa taisno devāmies pie manis. Uztaisīju viņam tēju un iedevu maizi, sviestu, sieru, tomātus, lai taisa sev brokastis kādas vien vēlas, var arī pa plauktiem paložņāt, kamēr es savākšu visu vajadzīgo un sataisīšos, nevēlos, lai manas pucēšanas rezultātā viņš atstiepj kājas manā dzīvoklī.
Visu izdarījusi, puisis paēdis, lecām mašīnā un traucāmies uz darbu, pateicu…


Es nezinu, cik ilgi biju bezsamaņā, bet man liekas, ka ilgi nebiju. Atvēru acis un nesapratu, kur esmu. Svešas sienas, gulta, skapji... Es biju pie kāda dzīvoklī, mīksta gultas veļa, apģērbs man bija mugurā, vienīgais zābaciņi bija novilkti un mati izlaisti. Atvērusi acis es tā sastingusi arī gulēju, jo nezināju ko darīt, es smagi elpoju, jo biju satraukusies. Dzirdu kādu nākam.
Pavērās durvis un manā priekšā viņš nostājās. Es izelpoju dziļu nopūtu, kura man spieda krūtīs un sāku raudāt aiz prieka, ka sapratu viss ir kārtībā, ka nekas ar mani nav noticis. Viņš tajā brīdī pienāca man klāt un ar…


Biju domājusi iet gulēt tiklīdz viņš būs aizgājis, jo gulējusi šonakt praktiski neesmu, bet šī īsziņa bija kā vēsa duša un miegs pazuda, bet tai pašā laikā bija patīkami to lasīt, saņemta no viņa. Varbūt tāpēc es tā tagad jūtos, jo savā ziņā jūtos kā nodevēja, bet kāpēc? Tā tam nevajadzētu būt. Nolēmu uztaisīt tēju un pasēdēt virtuvē, virtuvē atrodas liels logs blakus galdam un skats ir skaists, it īpaši saulei austot, var redzēt pilsētu un ostu. Tā kā domas dažnedažādas maisījās prātā, tad nolēmu paslēpties kādā stāsta, paņēmu grāmatu, kuru lasu jau dažas dienas, esmu tuvu stāsta beigām (sieviete…


Vakariņas bija ļoti sātīgas un garšīgas, kā nekā vecmāmiņas parasti piebaro savus mazbērnus un viņu draugus, ja tādi ir līdzi. Es nezinu, kas viņam biju, draugs, paziņa, vai vienkārša klaidone, bet man ar viņu bija labi, lai gan kopā esam pavadījuši tikai vienu nepilnu dienu.
Paēduši un izrunājušies gājām nost no galda un palīdzējām sakopt traukus, es tā nespēju vienkārši aiziet prom neko nepalīdzot. Bija jau pavēls, apmēram deviņi vakarā, devāmies ārā pastaigāties. Man ļoti patīk uzturēties laukos, skats apkārt ir ļoti skaists, nostājies lauka vidū un griezies lēnām apkārt un redzi nelielus kalniņus, ieplakas, kokus, tālumā govis ganās vēl…


Žēl, ka šai ēkai ieejas durvis ir ierīkotas uz sensoriem, nevis tādas aizcērtamās, tad viņš uzzinātu, kur vēži ziemo! Man jānomierinās, es nesaprotu, ko varu tik ļoti satraukties, sadusmoties par tādiem sīkumiem, nu padomā tik, kaut kāds skaistulītis, kurš noteikti ir īsts brunču mednieks iedomājies no sevis sazina ko, bet, lai gan, viņš jau neko tādu arī nepateica, tikai centās būt pieklājīgs. Šī sarežģītā domāšana mani reiz iedzīs smadzeņu labirintu strupceļā. Jādodas vien augšā uz trešo stāvu un jākoncentrējas ir uz savām darba lietām un visu pārējo, nevis jādomā par viņa maigo balsi un mirdzošajām acīm, skaistajiem matiem... ak, jel…


Tā mēs tur stāvējām un raudzījāmies viens otrā, sākām smaidīt. Kā mazi bērni, bet patīkami. Tas nebija ilgi, īss mirklis, jo Tevi sauca Tavs kolēģis, un mani sauca mani draugi. Tuvāk par 5 metriem mēs viens otram nepietuvojāmies, bet tomēr savā veidā Tevi sajutu tikuntā.
Es pagriezos un aizgāju. Visi sakāpām pa mašīnām un devāmies pilsētas ikdienas dzīve, nedaudz pastaigāt pa veikaliem, un pastaigu noslēgt picērijā, kur pavadījām stundas līdz pat vēlam vakaram, smejoties, stāstot piedzīvojumus un neveiklus atgadījumus, neskatoties uz to, ka procentu veidīgie dzērieni netika izmantoti, tomēr visi bija atraisījuši savas mēles un tas priecēja. Atvadījāmies, iesēdos…


Naivs ievads
Man atkal bija jābrauc turp. Gadu pirms tam es sev nosolījos, ka nekad Tevi neredzēšu, Tev nezvanīšu, nerakstīšu, pēc Tava pēdējā teiktā teksta. Tas aizskārā!
Bet te nu es sēžu savā istabā un skatos caur logu uz upi, sešus mēnešus es šo skatu neredzēšu, neredzēšu kā šeit saule aust un riet spēlējoties ar krāsām. Piecēlos, paņēmu savas sakravātās mantas un devos uz autobusu. Mācību praksei vajadzēja iekrist tieši 'Tavā' pilsētā. Nolēmu Tev neziņot, ka turp došos, jo tāpat satiksi, mēs taču strādāsim vienā ēkā. Tikai šoreiz, es pie Tevis nedzīvošu.
Es jūtos tā, it kā tagad brauktu uz…


← previous 1 2 3 next
Blog
Blogs are being updated every 5 minutes