Brīžiem mēs nokļūstam spēcīgā vētrā, kuru pat vislabākie sinoptiķi nav spējīgi paredzēt… Mēs nokļūstam sajūtu, emociju un izjūtu brāzmās un tās gāž mūs no kājām, ārda mūsu mūri, kuru esam uzcēluši apkārt. Tomēr , kaut kādiem augstākiem spēkiem par to ir nospļauties! Tāpēc aiz vieglas panikas maskas tu padodies, ļauj vējam noplosīt tavas vēl atlikušās bruņas un lido pretī nezināmajam, kur tevi vada instinkti un neizsakāms spēks… Spēks , kura vārds ir MĪLESTĪBA.....
Par mīlestību ir pateikts simtiem vārdu un uzrakstīti veseli grāmatu kalni. Ir mīlestības formulas, dziesmas par mīlestību, dzeja un proza, zinātniskie skaidrojumi, filozofiskie traktāti, tomēr katrai jaunai paaudzei, kura sper pirmo dzīves soli , mīlestības filozofija – tas ir vislielākais noslēpums, cietoksnis, kurš katram jāuzveic , paveicot garu ieguvumu un zaudējumu ceļu!
Kas tad ir mīlestība? Tas ir mūžīgs jautājums, kas nozīmē , ka pilnās un konkrētās atbildes nevar būt. Mīlestība ir daudznozīmīgs un ietilpīgs jēdziens. Mēs mīlam savu darbu, savus draugus, ģimeni un bērnus. Mīlestība var būt gan dzīva, aktīva, gan abstrakta un pienākumus neprasoša – pret dabu, tautu, dzimteni....Romānisti un dzejnieki, komponisti un mākslinieki uzcēla mīlestību līdz visaugstākās varas līmenim, varas , kura valda par pasaules vēstures gaitu. Mīlestība , neapšaubāmi, var kļūt par cilvēka dzīves jēgu un aizēnot visas citas mazsvarīgas lietas! Tā arī rodas mūžīga interese par mīlestības jūtām, tieksme saprast : kas tad ir mīlestība!?
Manuprāt ,mīlestība ir nevis laimīgā nejaušība vai mirkļa epizode, bet māksla, kas prasa no cilvēka pašu pilnveidošanos, pašaizliedzību, gatavību rīcībai un pašu upurēšanos. Mīlestība ietver sevī tādus elementus kā rūpes par otru cilvēku, atbildība un cieņa .
To, ka mīlestība nozīmē rūpes mēs vislabāk varam saprast, kad runājam par mātes jūtām pret savu bērnu. Nekādi viņas vārdi par mīlestību nepārliecinās mūs, ja redzēsim , ka bērns nav pabarots, atstāts bez uzmanības, bet, kad mēs redzam viņas rūpes par bērnu, mēs pilnībā ticam mīlestībai. Tātad , sanāk, ka mīlestība ir aktīvā ieinteresētība par mīļotā dzīvi un izaugsmi.
Cits mīlestības aspekts – atbildības sajūta – ir atbilde uz nepieciešamības pēc cita cilvēka izpausmi vai ne izpausmi. Būt atbildīgam nozīme gatavību atbildēt. Mīlošs cilvēks jūt atbildību par saviem tuvajiem tāpat, kā viņš to jūt attiecībā uz sevi. Atbildība varētu izpausties kā pārākums un kundzība, ja nebūtu savstarpējas cieņas. Es uzskatu, ka cieņa ir nevis bailes , bet spēja pieņemt cilvēku tādu , kāds viņš ir, izprast viņa unikālo būtību. Cik patīkami ir vērot, kā tavs mīļotais cilvēks aug un attīstās, un dara to priekš sevis, nevis tevis spiests. Ja mēs mīlam otru cilvēku , mēs jūtam kopību ar viņu, pieņemam tādu kāds viņš ir – rupjš vai maigs, labs vai slikts, bagāts vai nabags. Ne jau velti saka, ka Mīlestība ir akla.
„Mīlestība ir iespējama tikai tad, kad divi cilvēki savstarpēji sazinās viens ar otru no savas esamības, tātad ja katrs no viņiem pārdzīvo sevi savas esamības centrā. Vienīgi šajā "centra pārdzīvojumā" meklējama cilvēciskā būtība, vienīgi šeit ir dzīvība, vienīgi šeit ir mīlestības pamats. Šādi pārdzīvota mīlestība ir nepārtraukts zaicinājums, tā nav vieta atpūtai, bet gan kustība, augšana, kopīga strādāšana; pat tas, vai pastāv harmonija vai konflikts, prieks vai skumjas, ir otršķirīgi attiecībā pret to fundamentālo faktu, ka divi cilvēki izjūt sevi savas esamības dziļumos, ka viņi ir savstarpēji vienoti sevī, nevis bēgot no sevis. Ir tikai viens pierādījums mīlestības esamībai: attiecību dziļums un katras ieinteresētās personas dzīvīgums un spēks; šis ir tas auglis, pēc kura var pazīt mīlestību.”
Bieži vien, it īpaši no pusaudžiem, mēs dzirdam :” Es viņu mīlu” , bet vai tā ir???? Cilvēki parasti jauc mīlestību ar iemīlēšanos. Bet tas ir divas dažādas jūtu izpausmes. Iemīlēšanos parasti ir jūtas priekš sevis. Tās var būt kaislīgākās, karstākas , stiprāk dedzināt cilvēku, bet tās neieplūst sirdī pārāk dziļi, un tāpēc mazāk to maina, ietekmē un ātri dzist.
Mīlestība sakauj cilvēku stiprāk nekā iemīlēšanos, tā nokļūst viņa visdziļākos dvēseles stūrīšos, aizpilda to pilnībā – un tāpēc ilgāk mīt cilvēkā un vairāk viņu maina.
Mīlestības ne – egoisms un divcenrisms – visticamāk ir pamatu pamats, tās viscilvēciskākā īpašība , un galvenais, kas atšķir to no iemīlēšanos. Bet gan pirmajā, gan otrajā jūtu izpausmes pamatā ir kaisle. Tā pati kaisle, kas divus gandrīz nepazīstamus cilvēkus pēkšņi nevaldāmi met vienu pie otrā. Bez jebkādas augstās idejas. Bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanos. Bez brīdinājuma. Prāts malā , darīšanas malā, bailes malā. Un tā nav cieņa, ne interešu kopība, ne dzīves prioritāšu vienotība, tā ir – kaisle. Un kāds spēks piemīt kaislei! Uzceļ starp mīļotiem sienu – nojauks, izroc grāvi – pārleks, palaid upi – pārpeldēs. Tieksme , kuram nav izskaidrojuma. Īsta jūtu ķīmija. Mīlestība – un arī tādējādi izpaužas tās unikālā loma dzīvē – ir viena no nedaudzajām (varbūt pat vienīgā) jomām, kurā ikviens cilvēks ir absolūti neaizvietojams un spēj piedzīvot šo neaizvietojamību.
Tomēr bez kaisles ir nepieciešams vēl kaut kas ....Kaut kas, kas izšķir citu no lielas cilvēku masas. Kaut kas , kas paliek pēc tā mirkļa , kad iedegās kaisles liesmiņa, kad cilvēki ir kļuvuši tuvi, kas ļauj atšķirt mīlestību no iemīlēšanos, un tas ir garīgā saskaņotība. Pēc vairāku filozofu domām , mīlestība ir tas garīgais stāvoklis , kas dod atļauju uz fizisko tuvumu. Manuprāt, pat neskatoties uz to , ka otrs cilvēks jāpieņem tāds kāds viņš ir , svarīgi ir lai mēs ar mums dārgo cilvēku saskaņojam kopā! Ar to es domāju vienādu uzskatu uz garīgo dzīvi, uz morālām un ētiskām vērtībām. Ir šausmīgi grūti, kad nav šīs tuvības, jo tad rodas strīdi un nesaskaņas, kas nav pieļaujams mīlestībā....
Daudz un dažādu viedokļu pastāv par mīlestību no pirmā acu skatiena. Apbrīnojami tās uzliesmojumi, kuri atver mīlestības dzīļu būtību. Kāpēc vīrietis un sieviete, iepriekš nepazīstami, pēkšņi izjūt viens pret otru tik karstas jūtas? Pirmais apbrīnojumu pilns skatiens satuvina Romeo un Džuljetu kā vienoto būtni. Oņegins ir kļuvis par Tatjanas ideālu, pirms viņa varēja uzzināt par viņa garīgajām īpašībām. Šo literāro varoņu mīlestība bija liktenīga un traģiskā. Bet , ja nav nekādu ārējo šķēršļu, mīlestība no pirmā acu skatiena var izplaukst, kļūt par laimīgu un mūžīgu. Kā to visu izskaidrot? Pēc mana prāta, iemesli ir šādi: esošā vai iedomātā atbilstība iepriekš izveidotam tēlam; mīlestības aklums , kas vienmēr mīļotā trūkumos pārvērš par viņa personības neatkārtojamību. Tātad mīlestība rodas un attīstās neskatoties uz saprātu un loģiku. B.Paskāls ir teicis :”Sirdij ir savi likumi, kurus nepazīst prāts ...”
...Mīlestība un brīvība...Vai šīs lietas ir savienojamas? Protams!. mīlestība ir viena no cilvēka brīvības izpausmes formām. Neviens nevar piespiest mīlēt (daudz ko var piespiest darīt – strādāt, pat darīt ļaunprātības, bet ne mīlēt) – nedz citu, nedz arī pašam sevi. Tā ir brīva ierosa, kas pamato pati sevi – tā ir pamats pati sev. Tai nav ārēja cēloņa, un tā nav reducējama nedz uz prāta apsvērumiem. Nedz uz dabiskām tieksmēm, instinktiem. Mīlestība necieš vardarbību, ārējo atkarību un diktatūru. Ir iespējams ar varas vai naudas palīdzību piespiest apprecēties, bet īstā mīlestība nav prece. Tā atdod simtiem veidu, kā izkļūt no lamatām, no ieslodzījuma, tai ir īpaša brīvība! Es uzskatu, ka mīlestība ir mazā, bet sarežģīta valsts : tanī ir iespējamas dažādas attiecību formas : gan demokrātija, gan anarhija, gan diemžēl, despotija. Bet tikai ar vienu nosacījumu: jā šī forma ir pieņemta ar brīvu gribu. Nav nekas bēdīgāks un bezcerīgāks par ilgu, nogurdinošu ciņu par varu...
Pašā sākumā, svētku periodā, katrs no mums ar prieku ļaujas mīļotā kaprīzēm, vaļsirdīgi un ar iedvesmu pakļaujas viņam. Aizvainojumu skaitīšana vēl nav sākta, jautājums „ kurš kuru” vēl nav izvirzīts. Mēs ar prieku piekāpjamies viens otram. Bet strīds, otrs – un svētkiem pienāca gals.Un katrs jūtas aizvainots un par zemu novērtēts. Strīdoties mēs aizmirstam, ka mīlestība ir kad es rūpējos par tevi, bet tu par mani. Nevajag aizmirst, ka „Mīlestība vienmēr ir laimīga, nelaimīga ir tikai nemīlestība, tās trūkums.”
Rakstot šo eseju sapratu, ka tas, kas no sākuma likās viegls un ātri paveicams , tieši pārdomas par mīlestību, nav nemaz tik vienkāršs uzdevums, jo cik daudz cilvēku, tik pat daudz viedokļu. Tomēr, apkopojot visu iepriekš izklāstīto, varu pateikt, ka mīlestība ir satraucošas, aizkustinošas jūtas, kuras vienreiz atmostas cilvēka sirdī un uzpilda viņa dzīvi ar jēgu, prieku, sāpēm, uztraukumu, domām, slāpēm, sapņiem, plāniem , darbiem. Tā ir Dieva dāvana, kura var uzskatīt gan par balvu, gan par sodu. Bez mīlestības ir vieglāk, bet vai ir vērts dzīvot bez tās? Tāpat kā ķermenim ir vajadzīgi ūdens un gaiss, tāpat neaizvietojama mīlestība cilvēka emocionālajai dzīvei, garīgajai dzīvei, dzīves pilnīgumam. Mīlestība ir liesma, mīlestība ir gara stāvoklis, mīlestība ir process.....

Like! 1