Nakts paskrēja bez sapņiem, bez murgiem. Jūtos izgulējusies un spēku pilna. Sakrāmēju vajadzīgās lietas, pabrokastojusi, īpaši neuzcirtusies, jo savā ziņā jēga kāda? Tāpat sasvīdīšu, visi mati izjuks, un kosmētiku vispār nepatīk lietot, galvenais, ka tīra un smaržīga.
Izgāju ārā un bija ļoti patīkams laiks, kā radīts, lai līdz darbam pastaigātos ar kājām. Pa ceļam nopirku kapočino un pastaigu izbaudīju kā tādu patīkamu kārumu. Ierados pie Olimpiskā un stāvvietā redzu divas mašīnas blakus stāvam, nezinu kāpēc, bet šāda ironija manī raisīja smieklus. Viņa zilā blakus viņa sarkanajai. Momentā prātā visādas izdomās sāka risināties, bet tas tā. Izdzēru pēdējo kapočino malku un devos iekšā.
Jutos sasodīti ērti, kad mati saņemti copītē un izvilktas kurpes ar nelielu papēdīti. Meitēn uz priekšu.
Viss notiek, bērni dara, tikai tie trīs spičbuki dara blēņas ik pa brīdim, tad mani kaitināt mēģina, tad meitenes citas ķircina. Pusdienslaikā nolēmu iet ārā pastaigāties un kaut kur iekost svaigā gaisā. Vēlos izbaudīt vēl siltās dienas, kamēr drēgnais rudens nav uzmācies vasarai.
Nosēdos nomaļā kafejnīcā pie galdiņa, kas atrodas ārā. Cilvēku bija diezgan daudz. Pie viena galdiņa sēdēja trīs puiši, kuri aktīvi kaut ko pārsprieda. Nedaudz varēja arī dzirdēt par ko viņu runāja, nenoklausījos, vienkārši laba dzirde.
Puisis esot vakar bildinājis savu meiteni, ar kuru viņi kopā ir jau 6 gadus. Viss bija izplānots uz romantiskas notis. Vakar tieši arī apritēja viņu 6 gadu jubileja, viņš noīrēja viņai mašīnu ar šoferi, kurš viņu aizveda uz vietu, kur viņi pirmo reizi satikās, viņš viņu tur sagaidīja un bija izveidojis piknika galdu, nakts pikniku, ar krāsainām gaismiņām apkārt, viņas mīļākie ēdieni, dziesmas tika atskaņotas vecā magnetofonā, kurā bija ievietota veca kasete, varēja dzirdēt, kā kasete grab nedaudz, bet tā bija viņu pirmā kopīgā kasete ar viņu mīļākajām dziesmām, jaunas lietas nespēj aizstāt personiskas un sirdij tuvas lietas. Viss notika ļoti skaisti, ar kādām sapņainām acīm viņš to visu stāstīja, līdz izšķirošajam brīdim. Viņš izņēma kastīti ar gredzenu, nokrita viņas priekšā ceļos, saņēma viņas roku, teica visskaistākos vārdus, par kādiem sapņo katra sieviete. Noslēdzot to visu ar vārdiem :”Vai Tu kļūsi par manu sievu?” Viņš tam visam bija rūpīgi gatavojies, bija padomājis par vissīkāko sīkumu. Sievietei viss gāja pie sirds, izņemot šis jautājums. Viņa nepiekrita, viņa neesot gatava tik lielam solim. Puisis, vienkārši nespēj no tā vēl atjēgties, bet viņi to visu ir izrunājuši, attiecības ir nokārtotas, laimīgi kopā abi, bet vīrietim šis atteikums tikuntā vēl iekšēji grauž.
Nu, bet jābeidz klausītos svešā stāstā, jāatgriežas atpakaļ savā dzīvē. Laiks jau pagājis, jāsamaksā rēķins un jādodas atpakaļ uz darbu lēnām, negribu skriet pēdējā minūtē. Saņēmu rēķinu, meklēju maku un nevar atrast. Jautri. Kauns pa visu ģīmi. Drīz nāks oficiants atpakaļ, izskatu visu somiņu un nekā, tad es atcerējos, samaksāju par rīta kapočino un maku iemetu lielajā somā, un somu es atstāju darbā. Aizšmaukt pa kluso neaizšmaukšu, mēģināt izstāstīt reālo situāciju, tam nu diez vai ticēs, laikam būs kādam jāpiezvana. Zvanīju Daniēlam, bet viņš šodien ir izbraucis, zvanīju vēl trim cilvēkiem, un tieši šodien kā reiz viss kaut kur aizlaidušies tālumā. Atliek vēl divi varianti, kuri varētu palīdzēt varbūt, bet kuram, lai zvana. Marekam nē, viņš jau man ir daudz palīdzējis, es jūtos tā jau neveikli, nevēlos būt pārāk uzmācīga, zvanu pagātnes rēgam. Situāciju sapratis, teicās tūlīt būs klāt, ilgi nebija jāgaida, kad viņš jau smaidot nāca klāt, viņš brauca ātri tas ir fakts. Samaksāja un devāmies prom uz sporta centru, vēl stunda atlikusi līdz nodarbībai, gribēju ātrāk tikt atpakaļ, lai ātri varu viņam samaksāt un tikt tālāk prom no viņa, bet... viņš to nespēja nolasīt no manām domām un es nezinu, kur mēs braucām, bet es teicu, ka man pēc stundas sākas darbs, apstājies krustojumā pie sarkanās gaismas, viņš paskatījās un mani, pasmaida un teica, lai nesatraucos, uzticos viņam, un iedegoties zaļajai gaismai spieda gāzes pedāli. Nākamreiz labāk oficiantam pateikšu kā ir un iešu mazgāt traukus, ja vajadzēs atstrādāt nespēju samaksāt.
Mēs braucām uz jūras pusi. Piestājām un aizgājām apsēsties uz sakrautajiem akmeņiem, kuri veidoja mola ceļu, raudzījāmies kā vējš viegli rotaļājas ar ūdeni. Otrpus molam tikmēr iebrauca un izbrauca kuģi no ostas, man patika redzēt tik tuvu šos lielos kuģus, es vienmēr tos vēroju ar apbrīnu, nespēju noticēt, ka cilvēks spēj izgudrot ko tādu, ko tik lielu un izturīgu. Ja to kāds zinātu, ka es tā domāju, pieļauju domu, ka mani uzskatītu par mazu bērnu, bet es tiešām apbrīnoju šo visu.
Viņš sāka runāt, stāstīt par sevi, par to, no kā viņam bail, kāpēc viņš atkāpjas no lietām, pēc kurām tiecas visi normāli cilvēki, kāpēc viņš atkāpjas tiklīdz iepazīst kādu meiteni un viņa viņam sāk palikt pārāk tuva. Tādas gan ir reti, kuras viņam ļoti iepatīkas, ļoti reti. Viņam esot bail! Kopš viņš ir pārtraucis savas ilgstošas attiecības un vēl piedevām vienīgās, ir pagājuši jau četri gadi, bet viņš baidās, ka viņu atkal kāda tā sāpinās, lai gan liekas, ka diez vai, bet tomēr viņš atkāpjoties, jo negrib vēlreiz kam tādam iziet cauri. Attālums viņus šķīra savā ziņā, viņš bija prom pēdējo gadu, citā pilsētā studēja, bet sazinājās un centās tikties. Viņš viņu mīlēja, arī viņa viņu mīlēja, bet ne tik stipri. Viņa iemīlējās citā. Pa šiem gadiem viņa ar šo vīrieti ir precējusies un dzemdējusi meitiņu, laimīga kopā ar to vīrieti.
Viņš pēc tam dziedēja sevi ar citu meiteni, plāksteri. Sev radīja ilūzijas. Jūtām pret meiteni un naidu viņš tika pāri, bet tas atstāja sekas šā vai tā. Viņš nelaida sev klāt nevienu citu, tīri tikai atpūtai, izklaidei varbūt reiz kāda bija. Protams, ka tāda tipa vīriešiem rodas ne visai jauka slava, kas nedaudz arī biedē sievietes. Viņu ar laiku sāka dēvēt par brunču mednieku, arī man tā pašā sākumā likās, neteikšu, ka īpaši šī doma ir pazudusi.
Es sākumā viņu uzskatīju par brunču mednieku, tāpēc pirmās piecas reizes, kad viņš aicināja mani uz vakariņām es atteicu, piecas reizes. Man likās, ka viņš ar mani ākstās, bet tad vienreiz viņš nosēdās man blakus un pavisam nopietni jautāja, tas neesot nekāds joks. Tad es piekritu, vai varbūt piekritu, jo biju nedaudz nogurusi pēc basketbola spēles un tajā brīdī centos atgūt mierīgu elpošanu. Nu nē, es to tiešām vēlējos.
Tā nu viņš sevi šodien pasniedza, laiks tikai ir maz, viņš vēl turpināšot vēlāk. Viņš nevēlējās ilgāk gaidīt, tāpēc esot nolēmis, sākt ar pirmo brīvo brīdi. Viņš vēlas mani ar sevi iepazīstināt, visu izskaidrot, vēlas, lai viņu saprotu. Bet viņam ir apnicis baidīties. Lūk, un šeit es vēlējos kliegt. Kliegt par to, ka visu šo gadu viņš nelikās ne zinis, un tagad... Palika maz laika, devāmies uz mašīnu un braucām atpakaļ uz darbu.
Izkāpām ārā un satikām viņa labāko draugu, viņu es pāris reizes arī dzimtajā pilsētā satiku un pļāpājām, jo viņš ar savu komandu brauca spēlēt. Ieraudzījis mūs abus kopā viņš paskatījās tā... it kā viņš saprastu, kas notiek. Viņam blakus stāvēja Mareks un viņš apstulbis skatījās uz mani. Tajā brīdī es visus pasveicināju un devos iekšā ātrā solī, lai viņi visi liktu mierā.

Like! 1