32, Jelgavas iela, Латвија
Mēs aizpļāpājāmies līdz pat rītam. Es pavisma biju aizmirsusi, ka ir piektdienas rīts un... jāskrien mājup, jāieiet dušā, jāpaķer viss vajadzīgais un jālaižas ir uz darbu. Bet ir tik labi, pārņem sajūta, ka es biežāk vēlos šāda veida rītus un vakarus. Nevis, ka tikai runāt, bet aiziet gulēt ar kādu sev blakām un pamosties. Tas kāds būtu mana sirsniņa iekarotājs un sargs. Šo kādu es varētu miegā apķert un nelaist vaļā. Es tā domāju un domāju... nebiju pamanījusi, ka kaimiņš mani jau kuro reizi sauc. Es uz viņu paskatījos un apstulbu, es tik ļoti viņu vēlējos, bet visticamāk viņam meiteņu apkārt ir daudz. Tāpēc sapurinājos, izmetu kādu joku, kas nomaina tēmu, lai nav jāatbild uz viņa jautājumu:" Par ko tu domāji tagad?" Pasmējāmies. Viņš saprata, ka ir jau agrs un tai pašā laikā vēls, ir jādodas ceļā.
Sasēdāmies mašīnā un devāmies uz pilsētas mājām, kur ir troksnis, ne tik svaigs gaiss kā pie jūras un saullēktā var saskatīt citu ēku siluetus nevis jūras līgošanos.
Atvadījāmies un ļoti ātri devāmies katrs uz savu dzīvokli, tagad man prātā vairs bija palicis tikai darbs. Atslēdzot durvis mani pārņēma dīvaina sajūta, ka tur kāds ir, bet tad es atcerējos, ka tur biju atstājusi ieslēgtu savu draudzeni ar puisi. Un ko Jūs domājat? ienākot iekšā es redzu drēbes izmētātas. Razbainieki. Drošības labad, ieejot skaļi noteicu:" Esmu mājās!" Dzirdu rosāmies kādu savā matracī. Ieeju un vienīgais, ko redzu šos abus sasarkušus ar sejas izteiksmi- Mēs neko nezinām, neko nedarījām. Es tikai pasmīnēju un teicu, ka man jāsavāc mantas un jādodas uz darbu. Dušā nolēmu ieiet darbā. Paķēru mašīnas atslēgas, bet dzīvokļa atslēgas atstāju šiem abiem draiskuļiem. Pēcpusdienā, braucot mājup, viņi man atslēdziņas ievedīs darbā.
Skrēju uz savu visurgājēju. Kaucot bremzēm bez maz vai pie katra luksofora uz mani atskatījās kā uz kaut kādu trako. Bet man tas pat tīri labi patika un smiekli nāca par to. Piestāju pie sporta centra blakus viņa zilajam auto un skrēju uz dušu pa ceļam satikdama gan pagātnes rēgu, gan Mareku. Es parasti tā vienkārši nepaskrienu viņiem garām, bet šoreiz viņi bija bez maz vai kā tukš gaiss ceļā. Dušā atskārtu, ka neesmu paņēmusi dušas želeju, lieliski. Jāņem talkā vietējās šķidrās ziepes vismaz. Nomazgājusies devos uz kabinetu pēc vajadzīgajiem žurnāliem, noliku nevajadzīgās mantas, uztaisīju ašu tēju. Gāju pa kāpnēm lejā, žurnālus iespiedusi padusē, tējas krūze vienā rokā, bet avīze otrā rokā. Ejot pa kāpnēm, lasīju avīzi un uzzināju, ka būs pieteikšanās karsējmeiteņu konkursam. tad laikam tas bija tas, par ko priekšnieks vēlējās ar mani runāt, jautājot, ko es zinu par karsējmeiteņu dejām. Pārdomājot šo mirkli vienā brīdī, nākamajā es jau atrados garšļaukus uz grīdas, ar saplēstu tējas krūzi, žurnāliem izmētātiem pa grīdu un pati es biju slapja. Persona, kas atradās zem manis un aktīvi dīdījās, man liekas arī bija manāmi mitrs.
Aši piecēlos un, lasīdama augšā žurnālus, lai tie nesaslapinās, tiešām no visas sirds atvainojos. Es jutos tik neveikli, vairāk nekā nekad. Parasti mana neveiklība skar tikai mani, liekot reizēm citiem pasmieties, bet reti, kad tā liek ciest arī kādam vēl. Bet man atbildēja tik mierīga un pazīstama balss. Es nespēju paskatīties vīrietim acīs, jo biju sakaunējusies. Tas bija Mareks. Sen nebiju viņu satikusi, vismaz es tā jutos it kā sen nebūtu viņu redzējusi.
Pasmējāmies abi. Es nopūtos un spēji tik noteicu, ka man nav ko pārvilkt uz nodarbību un uz mājām arī nepaspēšu, jo tūlīt pēc 5 minūtēm sāksies šīs dienas pirmā deju stunda. Viņš teicās, lai eju viņam līdzi, viņam būšot, ko man iedot. Viņš ir miesās krietni lielāks par mani, nu ļoti lielāks, tāpēc es tikai mēmi ar lielām acīm sekoju viņam. Nesaprotu, vai viņš gribēsi mani ievīstīt tajās drēbēs vai viņš grasās pa 5 minūtēm iešūt to apģērbu vismaz pa četriem izmēriem mazāku.
Viņš, iedevis savus šortus un platu T-kreklu, izgāja no kabineta un ļāva man pārģērbties. Nu nekas, šortos bija striķi ko savilkt un sasiet. Krekliņu ar sasēju. Izlēmu, ka kurpes pie šī tēla var nevilkt, bet gan vienkārši zeķēs dejot. Izgāju ārā, paskatījos uz viņu, atbalstījos pret sienu un spēji tik noteicu:” Paldies!”. Pasmaidīju. Tad es iedomājos, ka nezinu par ko viņš īsti šeit strādā. Izrādās, ka viņš ir volejbola treneris. Informāciju es uztveru bez jeb kādām emocijām, jo biju pārgurusi no šodienas skriešanas, lai gan ir tikai rīts. Es klusēju, viņš to laikam saprata, kā kaut kāda veida aicinājumu, jo viņš tuvojās un grasījās mani noskūpstīt. Es iekšēji it kā gavilēju. Tūlīt būs, es jūtu viņa elpu pūšam uz manas apakšlūpas, tik patīkami kut. Es pagriezos un aizgāju uz nodarbību.
Sasēdāmies mašīnā un devāmies uz pilsētas mājām, kur ir troksnis, ne tik svaigs gaiss kā pie jūras un saullēktā var saskatīt citu ēku siluetus nevis jūras līgošanos.
Atvadījāmies un ļoti ātri devāmies katrs uz savu dzīvokli, tagad man prātā vairs bija palicis tikai darbs. Atslēdzot durvis mani pārņēma dīvaina sajūta, ka tur kāds ir, bet tad es atcerējos, ka tur biju atstājusi ieslēgtu savu draudzeni ar puisi. Un ko Jūs domājat? ienākot iekšā es redzu drēbes izmētātas. Razbainieki. Drošības labad, ieejot skaļi noteicu:" Esmu mājās!" Dzirdu rosāmies kādu savā matracī. Ieeju un vienīgais, ko redzu šos abus sasarkušus ar sejas izteiksmi- Mēs neko nezinām, neko nedarījām. Es tikai pasmīnēju un teicu, ka man jāsavāc mantas un jādodas uz darbu. Dušā nolēmu ieiet darbā. Paķēru mašīnas atslēgas, bet dzīvokļa atslēgas atstāju šiem abiem draiskuļiem. Pēcpusdienā, braucot mājup, viņi man atslēdziņas ievedīs darbā.
Skrēju uz savu visurgājēju. Kaucot bremzēm bez maz vai pie katra luksofora uz mani atskatījās kā uz kaut kādu trako. Bet man tas pat tīri labi patika un smiekli nāca par to. Piestāju pie sporta centra blakus viņa zilajam auto un skrēju uz dušu pa ceļam satikdama gan pagātnes rēgu, gan Mareku. Es parasti tā vienkārši nepaskrienu viņiem garām, bet šoreiz viņi bija bez maz vai kā tukš gaiss ceļā. Dušā atskārtu, ka neesmu paņēmusi dušas želeju, lieliski. Jāņem talkā vietējās šķidrās ziepes vismaz. Nomazgājusies devos uz kabinetu pēc vajadzīgajiem žurnāliem, noliku nevajadzīgās mantas, uztaisīju ašu tēju. Gāju pa kāpnēm lejā, žurnālus iespiedusi padusē, tējas krūze vienā rokā, bet avīze otrā rokā. Ejot pa kāpnēm, lasīju avīzi un uzzināju, ka būs pieteikšanās karsējmeiteņu konkursam. tad laikam tas bija tas, par ko priekšnieks vēlējās ar mani runāt, jautājot, ko es zinu par karsējmeiteņu dejām. Pārdomājot šo mirkli vienā brīdī, nākamajā es jau atrados garšļaukus uz grīdas, ar saplēstu tējas krūzi, žurnāliem izmētātiem pa grīdu un pati es biju slapja. Persona, kas atradās zem manis un aktīvi dīdījās, man liekas arī bija manāmi mitrs.
Aši piecēlos un, lasīdama augšā žurnālus, lai tie nesaslapinās, tiešām no visas sirds atvainojos. Es jutos tik neveikli, vairāk nekā nekad. Parasti mana neveiklība skar tikai mani, liekot reizēm citiem pasmieties, bet reti, kad tā liek ciest arī kādam vēl. Bet man atbildēja tik mierīga un pazīstama balss. Es nespēju paskatīties vīrietim acīs, jo biju sakaunējusies. Tas bija Mareks. Sen nebiju viņu satikusi, vismaz es tā jutos it kā sen nebūtu viņu redzējusi.
Pasmējāmies abi. Es nopūtos un spēji tik noteicu, ka man nav ko pārvilkt uz nodarbību un uz mājām arī nepaspēšu, jo tūlīt pēc 5 minūtēm sāksies šīs dienas pirmā deju stunda. Viņš teicās, lai eju viņam līdzi, viņam būšot, ko man iedot. Viņš ir miesās krietni lielāks par mani, nu ļoti lielāks, tāpēc es tikai mēmi ar lielām acīm sekoju viņam. Nesaprotu, vai viņš gribēsi mani ievīstīt tajās drēbēs vai viņš grasās pa 5 minūtēm iešūt to apģērbu vismaz pa četriem izmēriem mazāku.
Viņš, iedevis savus šortus un platu T-kreklu, izgāja no kabineta un ļāva man pārģērbties. Nu nekas, šortos bija striķi ko savilkt un sasiet. Krekliņu ar sasēju. Izlēmu, ka kurpes pie šī tēla var nevilkt, bet gan vienkārši zeķēs dejot. Izgāju ārā, paskatījos uz viņu, atbalstījos pret sienu un spēji tik noteicu:” Paldies!”. Pasmaidīju. Tad es iedomājos, ka nezinu par ko viņš īsti šeit strādā. Izrādās, ka viņš ir volejbola treneris. Informāciju es uztveru bez jeb kādām emocijām, jo biju pārgurusi no šodienas skriešanas, lai gan ir tikai rīts. Es klusēju, viņš to laikam saprata, kā kaut kāda veida aicinājumu, jo viņš tuvojās un grasījās mani noskūpstīt. Es iekšēji it kā gavilēju. Tūlīt būs, es jūtu viņa elpu pūšam uz manas apakšlūpas, tik patīkami kut. Es pagriezos un aizgāju uz nodarbību.
18 views
There are no comments yet.
Leave your comment, start the discussion!