Adrians jau atkal agri norīta sēdēja pie sava bez formīgā darba galda un lasīja fizikas rokasgrāmatu. Viņš bija ticis līdz nodaļai par atoma kodola sašķelšanos, vakar viņš ar aizrautību bija izlasījis par relativitātes teoriju un pēc tam atkal devās apraudzīt savus rožu krūmus, kurus viņš ir izaudzējis gar savu māju.
Šis cilvēks ir interesants, unikāls, viņš interesējas par fiziku, audzē rozes, klausās mūzikā, kuru rada dabas skaņas- putni, vējš, čalošās lapas. Bet par spīti tam viņš glezno, viņš vismaz cenšas. Miskastes savācējas ik nedēļu savāc pa pieciem atkrituma maisiem, kuri ir pilni ar, Adrianu prāt, nederīgiem zīmējumiem, tie esot bezjēdzīgi. Pie viņa dzīvojamās istabas sienām karājas tikai divas gleznas, viena, kuru viņš ir mantojis no sava vectētiņa, tajā ir nekas vairāk kā tikai melns kvadrāts uz balta fona. Adrians nesaprot, kā kaut kas tāds var likties estētisks, bet ik dienu viņš raugās un mēģini saprast to, bet nesanāk... Otra glezna, nav pat īsti glezna, tas ir viņa pirmais darbs, kuru viņš zīmēja vidusskolas laikos zīmēšanas stundā. Šo Adriana darbu zīmējuma pasniedzējs nosauca par nekam nederīgu, vienas vienīgas lauztas līnijas un ar krāsām aizpildīti lieli laukumi, viņš tajā nesaskata neko aizraujošu. Bet tikai Adrians saprata savu gara darbu. Krāsas ir drūmas, bet ik pa vietām ir neliels košums. Viņš intuitīvi vilka līnijas, krāsoja laukumus, viņš tajā brīdī bija iegrimis pilnīgi visos savos dzīves pārdzīvojumos, jo tas viņam bija grūts laiks, tās ir tumšās krāsas- vectētiņa nāve, vecāku šķiršanās, māsas naids pret viņu, neveiksmes skolā, tēva vārdi, kuri cirta kā ar pletni pa muguru... Bet košums, kas radīja viņā tik gaišas emocijas brīžiem? Tās bija domas par meiteni, kura viņu apbūra, bet līdz šim viņš tā arī neuzdrošinājās pieiet pie viņas, uzrunāt...viņš nejutās viņas vērts...
Izlasījis par atomu sašķelšanos viņš grāmatu nolika malā un paņēmis dārza šķēres devās pie rozēm. Aiz rozēm tālāk bija skaista magoņu pļava, bet vēl tālāk mežs, tāds neliels. No augšas skatoties tas pēc formas atgādinās ovālu vīnogu, lielu vīnogu. Rūpējoties par rozēm, viņš dod tām savu pozitīvo enerģiju, tas ir viss, kas viņam ir palicis par ko rūpēties. Teiksiet Jums žēl viņa! Bet nevajag viņu žēlot. Viņš pats pie tā ir nonācis. Pie tukšuma. Viņš laikam ejot, soli pa solim attālinājās no sev tuviem, no sabiedrības.
Tā nu viņš izbauda saules starus, pietupies tik zemu, ka viņa acis ir vienādā augstumā ar rožu krūmu augsto galu, viņš saskatīja, ka starp diviem rožu ziediem kaut kas kustās, tik ritmiski viņš izjūta daiļavas kustības, ka ar kreiso kāju sāka piesist līdzi ritmam. Viņš nesaprata, kas ar viņu notiek, bet viņš nespēj no viņas nolaist acis. Viņš sajuta trīsas, vibrācijas, kuras gāja caur viņa ķermeni raugoties uz ko tik skaistu. Kleita skaistulei bija bezformīga, bet... ik uz soļa kleita pieglaudās ciešāk kādai ķermeņa daļai, ik pa brīdim, ļaudama redzēt viņas perfekto siluetu.
Daiļā būtne plūca magoņu ziedus pļavā, dejodama un acīmredzot nemaz nedomājot par apkārtni. Viņai neko nevajadzēja, viņa vismaz nevēlējās, bet Adrians, tajā brīdi sajuta, ka grib visu. Visu un tai pašā laikā neko. Viņš cīnījās ar sevi. Nometis šķēres, aizgāja atpakaļ uz savu darbnīciņu, paņēma vislabāko audeklu, ko bija glabājas priekš kādas idejas, kas viņu reiz sagrābs. Paņēma visu vajadzīgo un sāka gleznot, liektas līnijas, vienas vienīgas liektas līnijas, krāsainas krāsas, līnijas vilka ar spēcīgu enerģiju, ņēma, ko juta un zīmēja, viņš ne brīdi neapstājās pat uz sekundīti, lai pārdomāt vai kaut ko nevajag mainīt vai kā, lai tagad rīkojas. Darbu viņš pabeidza pēc pāris dienām, negulēdams divas naktis. Savu darbu paņēmis, viņš ātri pārģērbās un devās uz pilsētas mākslas galeriju, stādīdamies priekšā un rādīdams savu gleznu. Uzstājīgi un neatkāpās.
Šoreiz viņu neatraidīja, viņu pieņēma, pēc vairākiem gadiem viņu neatraidīja. Tuvākajā izstādē, kura prezentēja labākos abstrakcionisma darbus, to starpā arī tika likta viņa glezna- Sieviete magonēs. Pirmajā izstādes dienā viņš raudzījās, kā apmeklētāji vēro viņa gleznu, gan kā apbrīno un kritizē. Visi viņi likās vienādi, šie skatītāji, bet paklīstot pūlim, viena no apmeklētājām tur vēl stāvēja un raudzījās attēlā. Bija jau vakars, un galeriju drīz bija jāslēdz ciet. Viņš piegāja tuvāk un nostājās dāmai blakus. Viņa pētīja šo darbu ar apjukumu un dzirkstelēm acīs. Viņa tik spēji noteica:” Liekas, ka esmu traka (viņa pasmējās), bet es sajūtos kā šīs gleznas daļa.” Tad viņa paskatījās uz Adrianu un pasmaidīja.
Viņa joprojām bija tērpta bezformas, sarkanajā kleitā.

Like! 13