Naivs ievads
Man atkal bija jābrauc turp. Gadu pirms tam es sev nosolījos, ka nekad
Tevi neredzēšu, Tev nezvanīšu, nerakstīšu, pēc Tava pēdējā teiktā
teksta. Tas aizskārā!
Bet te nu es sēžu savā istabā un skatos caur logu uz upi, sešus mēnešus
es šo skatu neredzēšu, neredzēšu kā šeit saule aust un riet spēlējoties
ar krāsām. Piecēlos, paņēmu savas sakravātās mantas un devos uz
autobusu. Mācību praksei vajadzēja iekrist tieši 'Tavā' pilsētā. Nolēmu
Tev neziņot, ka turp došos, jo tāpat satiksi, mēs taču strādāsim vienā
ēkā. Tikai šoreiz, es pie Tevis nedzīvošu.
Es jūtos tā, it kā tagad brauktu uz savām mājām! Ceļš bija ilgs, vismaz
tā likās, piecās stundās paspēju izdzīvot atmiņas, bērnību,
fantāzijas...
Iebraucu pilsētā. Vēl nezinu vai pareizi daru, pirms gada es būtu
šoferim ausī čukstējusi, lai brauc ātrāk, bet tagad es cerēju kaut
luksoforos degtu sarkanā gaisma, notiktu sastrēgumi ielās vai kaut kur
šoferis būtu aizmidzis.
Izkāpu no autobusa un devos ar visām mantām uz jauno darba vietu, tā
ejot uz priekšu atcerējos, kā pirms gada es izkāpu no autobusa un Tu
mani sagaidīji ar starojošu smaidu. Devāmies viens otram pretī,
nedomājot par apkārtējiem skūpstījāmies, negribējām viens otru vairs
laist vaļā, sakrāmējām mantas bagāžniekā, iesēdāmies mašīnā un braucām
pa šo ielu, gar dzīvojamo ēku, gar pieturām, gar mazo necilo veikaliņu,
mēs devāmies 'mājās'.
Gads, tas tomēr ir daudz un tomēr, Tev nav bijušas attiecības pa šo
laiku, es pat brīnos par to, man arī nav bijušas attiecības, man
vienkārši tam nebija laika, lai gan vēlējos sev kādu, bet es jutu, ka
esmu jau to ieguvusi, tikai... es, es neesmu savā vietā. Un tad, es
naivi iedomājos: "Bet, ja Tu man būtu...?" šajā brīdī es sapurinu sevi
un turpināju iesākto, nepabeigto ceļu uz saviem mērķiem.
Esmu klāt! Ieraugu savus draugsu ar kuriem šeit sapazinos pirms gada un
visu šo laiku uzturējām kontaktus, morāli atbalstījām viens otru un retu
reizi tikāmies, bet gandrīz katru dienu sazvanījāmies. Es mīlu šo
vietu, šos cilvēkus, pat bez TEVIS, viņi bija pirms Tevis manā dzīvē.
Prieks, smiekli, apskāvieni, somas apkritušas un tām netiek pievērsta
uzmanība. Sāka smidzināt lietus un devāmies visi iekšā ēkā, kopīgajā
telpā dzērām tēju un smējāmies. Līdz sarunai ar priekšniecību vēl bija
jāgaida stunda. Es neuztraucos, biju pārliecināta par sevi, es zinu ko
vēlos, un neapstāšos.
Pārrunas noritēja veiksmīgi, neskatoties uz to, ka apgāzu ziedu vāzi,
kas stāvēja pie kabineta uz galda. Kāpu lejā, nokļuvusi pie izejas
durvīm, es apstājos un pagriezos, Tu stāvēji tur un raudzījies pretī...
(..)
:d