Tā mēs tur stāvējām un raudzījāmies viens otrā, sākām smaidīt. Kā mazi bērni, bet patīkami. Tas nebija ilgi, īss mirklis, jo Tevi sauca Tavs kolēģis, un mani sauca mani draugi. Tuvāk par 5 metriem mēs viens otram nepietuvojāmies, bet tomēr savā veidā Tevi sajutu tikuntā.
Es pagriezos un aizgāju. Visi sakāpām pa mašīnām un devāmies pilsētas ikdienas dzīve, nedaudz pastaigāt pa veikaliem, un pastaigu noslēgt picērijā, kur pavadījām stundas līdz pat vēlam vakaram, smejoties, stāstot piedzīvojumus un neveiklus atgadījumus, neskatoties uz to, ka procentu veidīgie dzērieni netika izmantoti, tomēr visi bija atraisījuši savas mēles un tas priecēja. Atvadījāmies, iesēdos savā mašīnā un devos uz savu jauno mitekli. Dzīvokli kurš atradās daudzstāvu ēkā, netālu no pašas pilsētas sirds, kura pulsē gandrīz katru nakti. Viena istaba, maza virtuvīte, neliels koridoriņš ar vienu pakaramo, protams, arī telpas, bez kurām nevienā miteklī nevar iztikt. Biju izkrāmējusi daļu mantas un sāka zvanīt telefons, nezinu, kur viņš atrodas, bet dzirdēju un cerēju... meklēju somās, skatījos virtuvē, mantu kaudzē, kas bija izkrāmēta pa visu grīdu, beigu beigās atradu- sev kabatā. Zvanīja draugs no šīs pilsētas, jautājot, vai nevajag pirmajā vakarā palīdzēt iekārtoties, nolēmu kāpēc gan ne. Tā nu norunājām, ka viņš ieradīsies ar vēl dažiem paziņām, kurus abus pazīstam, uztaisīsim sālsmaizes vakaru ar talku vienistabas dzīvoklītī. Sapratu, ka nepaspēšu kaut cik piekārtot istabu. Vienīgais, noiet līdz veikalam nopirkt pāris aliņus, vīnu un limonādes, kā arī pāris našķus, ar ko cienāt savus viesus.
Pagāja pusstunda un viss saradās, klusumu nomainīja troksnis, bet patīkams troksnis. Smiekli, tie man atgādina sirds pukstus. Pirmais ko pieslēdzām un kam atradām vietu bija mūzikas sistēma, ievietojām atskaņot vecu disku, ko atradām šajā dzīvoklī. Visticamāk, ka iepriekšējie iemītnieki to te bija aizmirsuši. Tas bija Bryana Adamsa disks, ar viņa vislabākajām dziesmām, gan roķīgas, gan liriskas.

Kārtojām skapī un rīkojām modes skati, iekārtojām virtuvi, piepūtām matraci, jo gultas vēl nav. Pieauguši cilvēki, bet tomēr rotaļļīgi.
Sarunājām, ka pēc nedēļas iegādāšos krāsu, tapetes un demolēsim dzīvokli pēc pilnas programmas. Viesi aizgāja pēc trijiem naktī. Aiztaisīju balkona durvis, ieslēdzu radio uz viss klusāko režīmu un devos gulēt. Norīta nav jāceļas agri, bet ir jāizdara daudz lietas, pirms visu kārtīgi uzsākt.
Es aizmigu un redzēju sapni!


(tālāk).
Es gaidu, kaut kas aizgāja un es joprojām stāvu un gaidu, pēkšņi troksnis, no kurienes skan tas troksnis, es kaut kur taustos un pārstāja zvanīt. Beidzot atvēru acis, kārtēja caurā miega nakts. Labi, ka ir sestdiena, varu vēl pagulšņāt gultā un necelties, bet nespēju vairs mierīgi tā gulēt, uzrausos augšā un devos uz virtuvi sildīt ūdeni, pēc tam aizeju uz vannasistabu savest sevi kārtībā. Matus saņēmu copē, jūtos kā mājās, jo tikai mājās es varu staigāt pa savām telpām krekliņā un mazos bokseršortiņos. Tējkanna ir uzsilusi, paņēmu savu pierakstu kladīti, pildspalvu un devos uz virtuvi, uztaisīju tēju. Bez tējas tases izdzertas es nespēju iziet no mājām. Sēdēju pie galda un kamēr tējas tvaiki mutuļoja pārbaudīju, kas šodien darāms un pierakstīju vēl dažas lietas, kas jāizdara. Noteikti vēl aptieciņai kaut kas jāiegādājas, dažas tējas, pārtika, citas preces. Šodien pa veikaliem jāizstaigā, noteikti vecākiem būs jāpiezvana un savas dzimtās pilsētas cilvēki daži būs jāpatramda. Izdzēru tēju, apģērbu džinsus, savu vismīļāko blūzīti un botiņas. Atstāju savu dzīvokli, pagriezu durvju atslēgas un devos pa kāpnēm lejā. Rīts nebija agrs, bija apmēram pulkstens 11 norīta. Bet drēgnums ir jūtams, tāds patīkams. Pirms gada šeit visu zināju, kā savu kabatu pazinu, bet tagad var teikt viss jāapgūst no jauna. Tuvākā aptieka ir tepat pāri krustojumam. Aptieka ir maza un jauka, atgādina filmu, kur ir zāļu veikaliņi ar pašbrūvētiem krēmiem un losjoniem. Manai aptieciņai trūkst pretsāpju zāles, noteikti iesnām arī kaut kas jāpaņem, tā ir mana mūžīgā nelaime, kas pārsteidz visnegaidītākajos brīžos, plāksterīši jāpaņem, kā nekā griežot naži arī reizēm paslīd, vēl šādi tādi nieki. Samaksāju par visu, sakrāmēju savā somā, atvadījos no jaukās pārdevējas un devos ārā no aptiekas. Aptiekā uzturējos ilgāk nekā bija cerēts. Patiesībā, es nedaudz kavēju, man darba vietā drīz jābūt, lai nokārtotu laicīgi dažus papīrus, būs laikam skriešus jādodās uz turieni, bet steidzoties neveikli uzskrēju virsū kādam jaunietim ejot ārā no aptiekas un sasitu stipri pakausi pret durvīm, nobīstoties no jaunieša kurš nāca iekšā un es jau gandrīz biju izgājusi. Pāris sekundes turēju acis ciet, lai nomierinātos. Tad es atvēru acu plakstiņus un ieraudzīju šo jaunekli. Tiešām nesaprotu, kā es viņu varēju nepamanīt, viņš ir tik garš, es saprotu, ka mani neredzēja, jo esmu ļoti īsa, bet viņš... garš, ar spēcīgu miesas būvi un tik ļoti skaistām acīm... Pirms es atvēru acis es biju domājusi, ka tūlīt sākšu lamāties par šādu rupjību un nevērību no viņa puses, bet tad es ieraudzīju viņa raižpilno skatienu. Jautāja vai viss kārtībā, vai var kā palīdzēt. Atteicu, ka viss ir labi un ka man jāskrien, savādāk nepaspēšu uz darbu. Puisis teicās, ka var aizvest, bet es jau nevēlos būt kādam par traucēkli un teicos, ka viss būs labi un centos viņam tikt garām un ātri doties, tā es viņu tur atstāju. Es dzirdēju, ka viņš vēl kaut ko teica, bet es uz to nereaģēju, tik dzirdēju pēc īsa laika dzirdam kā aptiekas durvis atkal atvērās un aizverās ciet, viņš bija iegājis, durvju džinkstošais zvaniņš viņu nodeva. Tālu jau nav it kā jāiet, pāri tiltam tik jāpāriet un vēl nedaudz līdz sporta centram kāds gabaliņš. Biju jau var teikt klāt, tūlīt kāpšu pie trepītēm, lai ietu iekšā, kad pēkšņi dzirdēju nokaucam bremzes sev aiz muguras, ja godīgi es pēkšņi iedomājos, kāpēc es nebraucu ar mašīnu muļķe, bet es vienkārši neesmu pieradusi pie tāda veida ekstras, jo tiesības noliku tikai nesen. Sarkanās mašīnas durvis atvērās un izkāpa tas pats puisis, kura dēļ es atsitu pakausi, es nezinu kapēc viņu ieraugot apmulsu un nevarēju pakustēties, bet sevi mēģināju uzkurināt pret viņu un pavēlēju sev teatrāli pagriezties un aiziet prom, es to izdarīju, tikai nedaudz par vēlu, pirms tam vēl paspēju sadzirdēt viņa balsi sakām:"Jūs gan esat spītīga, jaunkundzīt!"

Like! 3