Žēl, ka šai ēkai ieejas durvis ir ierīkotas uz sensoriem, nevis tādas aizcērtamās, tad viņš uzzinātu, kur vēži ziemo! Man jānomierinās, es nesaprotu, ko varu tik ļoti satraukties, sadusmoties par tādiem sīkumiem, nu padomā tik, kaut kāds skaistulītis, kurš noteikti ir īsts brunču mednieks iedomājies no sevis sazina ko, bet, lai gan, viņš jau neko tādu arī nepateica, tikai centās būt pieklājīgs. Šī sarežģītā domāšana mani reiz iedzīs smadzeņu labirintu strupceļā. Jādodas vien augšā uz trešo stāvu un jākoncentrējas ir uz savām darba lietām un visu pārējo, nevis jādomā par viņa maigo balsi un mirdzošajām acīm, skaistajiem matiem... ak, jel kā vajadzētu sevi tagad iepļaukāt. Viss!
Jāskrien, jāskrien, bija jāiet uz 48.kabinetu. Esmu klāt un varu doties droši iekšā. Parakstu visādus papīrus, parunāju ar darba devēju vēl nedaudz, uzzinu savu darba vietas telpu, grafiku, naudas lietas un visu, visu citu vajadzīgo. Kādu stundu pusotru tas viss aizņēma. Ātri savā ziņā.
Kāpju lejā pa kāpnēm lēnām un pārdomāju visu, kas tika izrunāts, tagad var doties mājup, nolikt papīrus un doties pilsētā. Noeju gar informācijas centru un satieku Ilvu, gadu neesmu viņu redzējusi. Viņa mani pirms gada pieņēma šeit darbā vasarā uz čempionāta laiku, sasodīts tas čempionātā pavadītais laiks uz mani atstāja spēcīgu iespaidu, un labu, esmu viņai pateicīga. Viņa ir fantastiska un brīv domājoša sieviete. Viņa bija pret to, ka oficiāli stopēju, bet viņa bija par to, ka daru to pakluso, un tad viņa stāstīja kā pašai agrāk ir gadījies, viņa ir bijusi traka meitene jaunībā. Viņa bija patīkami pārsteigta par to, ka tur strādāšu, viņas dēls arī kaut kur klaiņojot apkārt, viņu es arī atceros, divi gadi jaunāks par mani, viņa teksti un intonācija, tos es nespēju aizmirst, bet man to pietrūkst. Viņa jautāja par ‘mums’, kā man ar ‘Tevi’ sokas, vai viss turpinās, bet es tikai sausi atsaku, ka gads jau kā viss ir beidzies. Viņa ilgi manī lūkojās un beigu beigās novēlēja:” Turies!”
Tā nu es atsveicinājos, sarunājām kādu meiteņu vakaru uzrīkot ar dažām vīna glāzēm un jestriem, neķītriem jokiem un pieaicināt vēl dažas freilenes klāt. Tā nu es ar smaidu un pozitīvu garastāvokli pagriezos un devos uz durvju pusi. Ārā spīdēja patīkama saule, izeju ārā un dodos mājup. Pēkšņs bremzes kauciens mani sabiedēja, man likās, ka nu tas gan ir par daudz tūlīt griezīšos un laidīšu visu, kas manī šai rītā bija sakrājies. Es pagriezos ar jau atvērtu muti gatava spert ārā visus savus skaļos lozungus, bet tā bija zila mašīna, ‘Tava’ mašīna, nu, lūk, tā nu es tur arī paliku ar atvērtu muti, pēc tam gan aizvēru. Tu izkāpi no mašīnas un smaidīji, šo smaidu es nekad neesmu aizmirsusi, bet ceru, ka to izdarīšu. Tajā brīdī uzplūda vecas atmiņu ainas, mēs gulējām viens otram pretī, smējāmies un runājāmies, tad iestājās klusums, mēs lūkojāmies viens otram acīs un tad Tu pieliecies tuvāk, apliki man apkārt roku un mēs pirmo reizi skūpstījāmies, bija puskrēsla un mēness bija mums lampas vietā. Vienmēr to atceroties mani trīsas pārņem. Ar savu balsi Tu mani izcēli no atmiņu ainas. Tu piedāvāji mani aizvest, aizbraukt pie Tevis, kā vecos laikos, uztaisīt ēst, parunāties, jauki pavadīt atlikušo sestdienas daļu. Tu izturējies tieši tāpat kā pirms gada, it kā nekas nebūtu mainījies. Es atteicu, ka man ir ieplānots, kas cits, Tu nosmīnēji un mēģināji man pierunāt. Nezinu vai iedomājies, ka esi baigā zvaigzne, ka tā ar mašīnu vari stāvēt ceļa vidu, bet satiksme turpina kustēties, pat neskatoties uz to, ka stāvi uz vietas. Aiz Tevīm sāka taurēt sarkana mašīna, šo mašīnu es atpazinu. Izkāpa aptiekas puisis (smiekli sevī sanāca) un vaicāja, vai ir kādas problēmas, jo viņš laikam manīja nelielo spriedzi sarunā starp Tevi un mani, viņš piedāvājās vai mani vajag aizvest un es atteicu, ka vajag, iekāpu pie puiša, kuru es pat nepazīstu, lai gan, man jau sāk likties, ka nevienu no šiem abiem nepazīstu. Sākumā bija klusums, man nenāca smiekli, bet man nebija arī skumji, puisis vaicāja, vai viss kārtībā, pagriezu seju pret viņu un pasmaidīju, viss taču bija kārtībā. Viņš skatījās taisni uz ceļu, sēžot pie stūres nav ko grozīt apkārt galvu, tikmēr es varēju izmantot situāciju un pētīt viņu, apskatīt, cik skaisti un ideāli viņam bija sejas vaibsti, tā vien vēlējos pastiept savu roku un ar pirkstu galiem noglāstīt viņa seju. Viņš pasmīnēja un negaidot pagrieza seju pret mani, es nepaspēju noreaģēt un mēs saskatījāmies! Un sākām vienkārši skaļi smieties, šis manevrs sagrāva tilta daļu starp mums un atraisījās sarunas, par daudz ko runājām, smējāmies, laiks skrēja un mēs braucām, es nezinu kur mēs braucām, bet es viņam arī nejautāju, es nezinu kāpēc, bet viņam uzticējos daļēji. Bija jau pieci pēcpusdienā un visu šo laiku apmēram divas stundas braucām un runājāmies, es uzzināju, par viņa bērnību, par to, ka viņam agrāk ļoti nepatika dejot, bet tagad dejošana ir viņa sirdslieta, bērnībā esot domājis, ka bērnus atrod kāpostos, tāpēc laukos pie vecmāmiņas viņš devās garajās kāpostu vagās meklēt sev brālīti un māsiņu. Smējāmies, bija jautri un interesanti, saulaina diena izvērtās daudz spožāka. Mēs nobraucām no šosejas un iebraucām kādā nomaļā ceļā, meža ceļā, nedaudz sabijos, es nesapratu, kur mēs esam. Kādi tik maniaki nav es sāku savā prātā domāt, sākumā taču viņi izliekas par tik jaukiem, panāk, ka meitene sāk uzticēties un beigās ieved kaut kur neceļos, es sāku lēnām ar roku taustīties, kur ir durvju rokturis un gribēju taisīt pa kluso vaļā un lekt ārā, es mēģināju, bet viņas bija aizslēgtas, viņš turpināja mierīgi runāt. Tad es ieraudzīju, ka pēc meža atklājas klajums, un viena privātmāja, sevī nodomāju, ka izlikšos viss ir kārtībā, centīšos saglabāt mieru un kad izkāpšu, tad bēgšu kur kājas nes un zvanīšu kādam, bet es taču ceļu neatceros, pa kuru braucām, biju tā iegrimusi sarunā... sasodīts... apstājāmies pie mājas un durvis atslēdzās, kāpām ārā, es jau grasījos skriet, kad ieraudzīju veco sievieti ar siltu, mātišķu skatienu, smaidu nākam uz mūsu pusi. Mēs bijām aizbraukuši pie viņa vecvecākiem uz laukiem. Viņa samīļoja savu mazdēliņu, un viņš bija tik mīļš pret viņu, mani valdzina puiši, kuri izturas ar cieņu un mīļumu pret saviem vecākiem un vecvecākiem, viņš tāds bija. Viņa vecmāmiņas samīļoja arī mani un sabučoja uz abiem vaigiem un aicināja mūs iekšā pie sevis, viņa esot uztaisījusi vakariņas un sacepusi plātsmaizītes. Es jutos patīkami. Pēc tam viņam jautāju, kāpēc mašīnas durvis bija aizslēgtas, kad braucām, un izrādās mašīnas durvis pašas aizslēdzas tiklīdz mašīna ir sasniegusi lielāku ātrumu par 20 kilometriem stundā. Es sapratu, ka nevajadzīgi biju uztraukusies, un kad viņam pastāstīju, ko biju sadomājusies, kas viņš ir un ko es grasījos darīt, viņš smējās par mani, mēs abi smējāmies. Vecmāmiņa mūs aicināja pie galda, viss izskatījās tik debešķīgi un smaržoja ļoti patīkami.
No kartupeļiem nāca vēl silti tvaiki, vistas stilbiņa vēl čurkstēja, jo tika tikko izņemti no cepeškrāsns, plātsmaizītes bija vēl apsegtas ar maziem dvielīšiem, lai nekārotos mums sākumā saldumus apēst, bija dažādi salāti, kuri gatavoti no viņu pašu audzētiem dārzeņiem, pa vidu visam ēdienam bija neliela vāze, kurā bija salikti lauku ziedi un radīja nedaudz brīvās dabas sajūtu. Tā nu visi sasēdāmies pie galda, arī viņa vectētiņš pievienojās, un sākām vakariņot.

Like! 4