Vakariņas bija ļoti sātīgas un garšīgas, kā nekā vecmāmiņas parasti piebaro savus mazbērnus un viņu draugus, ja tādi ir līdzi. Es nezinu, kas viņam biju, draugs, paziņa, vai vienkārša klaidone, bet man ar viņu bija labi, lai gan kopā esam pavadījuši tikai vienu nepilnu dienu.
Paēduši un izrunājušies gājām nost no galda un palīdzējām sakopt traukus, es tā nespēju vienkārši aiziet prom neko nepalīdzot. Bija jau pavēls, apmēram deviņi vakarā, devāmies ārā pastaigāties. Man ļoti patīk uzturēties laukos, skats apkārt ir ļoti skaists, nostājies lauka vidū un griezies lēnām apkārt un redzi nelielus kalniņus, ieplakas, kokus, tālumā govis ganās vēl un saule top sārtāka, tā lēnām riet un paliek uz vakaru vēsāks. Man patīk kā izskatās horizonts, kad saule aust vai riet. Man fotogrāfiju ar šāda veida skatiem ir daudz, un katrs manās acīs man liekas unikāls.
Mēs staigājām un runājām, atgādina filmu, kad pustumsā pāris pastaigājas un mēness apgaismo viņu smaidus un acu skatieni ir mirdzoši un mīloši, vēl tikai pietrūkst mīļi uzlikta puiša roka uz maniem pleciem, apliktas rokas manas ap viņa vidukli. Kādu gabaliņu pagājuši pēc tam devāmies atpakaļ, aizgājām un atvadījāmies no vecvecākiem, sēdāmies mašīnā un devāmies prom. Vecmāmiņa ar smaidu teica, lai dodamies vēl pie viņiem ciemos, lai mēs abi braucam. Es pasmīnēju un nosarku, vismaz es jutos sasarkusi.
Ārprāts! Cik stundas mēs kopā pavadījām, bet runājamā nepietrūka. Esam iebraukuši jau pilsētā, ielas apgaismo laternas, veikaliņi visi jau ciet, nakts dzīve pilsētā sākusies. Bet es nevēlējos iet uz klubiem, vai kādu ballīti, es vēlos doties mājās un izbaudīt mierīgu vakaru, bet ne jau viena... Viņš mani aizveda mājās, izkāpis no mašīnas pavadīja mani līdz mājas durvīm. Nebija neveiklības sajūta, vai kā savādāk. Vēl pāris vārdi, vienkārši atvadījāmies, pagriezos un devos augšup. Vēl ne, nevēlos neko sasteigt. Bet es jau laikam sāku fantazēt, nav jau teikts, ka viņš ko vēlas, varbūt viņu vēlāk vairs nemaz nesatikšu, vai varbūt viņam rīt jau randiņš ar citu, vai varbūt viņš jau šovakar dosies uz klubiņu un copēs meitenes. Katrā ziņā, tā nav mana darīšana. Devos augšā pa trepēm un to visu biju pārcilājusi savās domās. Atslēdzu durvis un devos vēl uztaisīt tasi tējas, ieslēdzu mūziku, pārģērbos ērtākās drēbēs. Visas šīs darbības tika veiktas mehāniski, par tām nepiedomājot, bet domājot par viņu, laikam tāpēc nejauši maizi ieliku ledusskapī un divu cukuru karotīšu vietā iebēru četras. Jātaisa pa jaunam būs. Zvanīja telefons.
Ieraudzījusi, kas zvana. Es biju pārsteigta, nezinu, celt vai necelt? Vēlos sevi mocīt vai nevēlos? Pacēlu. „Sveika mazulīt! Kā jūties? Ko tad Tu šodien tā mani atstāji?” viņš nelikās dusmīgs, biedējošs, viņš tāds arī nekad nav bijis, arī tagad nav. Viņš turpina runāt savā patīkamajā balsī. Es iekšēji sevi lamāju, kā tā var, pavadi dienu ar fantastisku puisi, laiks paskrēja vēja spārniem, bija tik patīkami, un tad vakarā piezvana viņš, par kuru es cerēju kādreiz. Priekš kam šie stūri vajadzīgi. Es atbildēju viņam, runājāmies, kā agrāk, bet tā nedrīkst, man jādusmojas uz viņu. Mans asums nekur nepazuda, es neatmaigu, bet tai pašā brīdī alku pēc viņa.Es nezinu kā mēs tā aizrunājāmies, bet pēc 40 minūtēm viņš jau klauvēja pie manām durvīm. Viņš bija pie manis un viss bija kā agrāk, tikai manī bija nedrošības sajūta neliela. Abi atradāmies manā matracī lielajā, jo gultas man nebija, mēs pustumsā runājāmies, izrunājām daudz ko, arī lietas, kuras aizskāra mani un viņš izstāstīja savas sajūtas. Grimām atmiņās. Banāli. Mēs nemīlējāmies, šī nakts bija tieši tāda pati kā mūsu pirmā kopīgā, kad mēs toreiz pārradāmies, pēc romantiskām vakariņām pie jūras, pēc kurām sekoja pastaiga līdz mola galam, tur pasēdējām un vērojām apkārtni, vējš bija paliels, pa ceļam sastapām divus dzīvnieciņus, es domāju, ka tie sermuļi, katrā ziņā viņiem ļoti līdzīgi tie bija. Viens bija balts, bet nākamais melns. Varbūt šie abi mošķīši iekrāsoja mūsu likteni- sākumā viss būs gaiši un saulaini, bet vēlāk tumši un drēgni. Pēc tam vizinājāmies ar mašīnu, vienkārši braucām, kur acis rādīja, pēc pusnakts devāmies uz kafejnīcu, kurš bija kā klubs, mūzika bija dzīvā, zaļumballes stilā. Iedzērām nedaudz un devāmies padejot, es biju ar basām kājām, jo manas vasaras čībiņas izjuka, dēļ ūdens, vēlā naktī devāmies pie Tevis, Tu nesi mani līdz mašīnai. Kad ieradāmies, saklāji gultu, iedevi T-kreklu, ko uzvilkt mugurā, un devāmies gulēt, vienā gultā, runājāmies, pieskārieni bija, bet tie bija kautrīgi, it kā netīši. Tas viss bija naivi, patīkami un nekas vairāk.
Tā nu mūsu nakts pie manis paskrēja un nolēmām, ka vēl nedaudz jāpaguļ, jo Tev vēl agri jāceļas un jādodas treniņu vadīt. Es modos līdz ar Tevi, lai gan es varu gulēt kaut visu dienu. Uztaisījām brokastis, pavadīju Tevi līdz durvīm, mēs atvadījāmies, tad Tu pēkšņi apstājies, pagriezies un lūkojies man acīs, es nevēlos, lai notiktu kaut kas pārsteidzošs, bet Tu pienācis klāt, ļoti tuvu klāt, Tu neelpoji mierīgi, bet saraustīti, ar kaisli. Noskūpstīji manu pieri un devies projām. Aizvēru durvis un beidzot es varēju brīvi elpot.
Paņēmu savu telefonu, kuram biju atslēgusi skaņu vakarā un izlasīju vakar pienākošo īsziņu :”Šī diena bija viena no manām patīkamākajām dienām. Paldies Tev!”.
Jā, un tad es vairs neko nesapratu.

Like! 4