Biju domājusi iet gulēt tiklīdz viņš būs aizgājis, jo gulējusi šonakt praktiski neesmu, bet šī īsziņa bija kā vēsa duša un miegs pazuda, bet tai pašā laikā bija patīkami to lasīt, saņemta no viņa. Varbūt tāpēc es tā tagad jūtos, jo savā ziņā jūtos kā nodevēja, bet kāpēc? Tā tam nevajadzētu būt. Nolēmu uztaisīt tēju un pasēdēt virtuvē, virtuvē atrodas liels logs blakus galdam un skats ir skaists, it īpaši saulei austot, var redzēt pilsētu un ostu. Tā kā domas dažnedažādas maisījās prātā, tad nolēmu paslēpties kādā stāsta, paņēmu grāmatu, kuru lasu jau dažas dienas, esmu tuvu stāsta beigām (sieviete beigās bēg no sava mīļotā un slēpjas policijā, cenšoties pierādīt, ka viņš ir noslepkavojis savas iepriekšējās sievietes, viņš arī viņai ir fiziski darījis pāri, bet tai pašā laikā bijis ļoti maigs. Jā, katram cilvēkam ir vairākas sejas, mēs paši izvēlamies, kuru seju uzvilksim attiecīgā situācijā. Par sevi tagad domājot, man vajag jaunu seju, gluži kā no baltas lapas, kuru veidošu tagad).
Izskatās, ka svētdienas diena, būs parasta diena, vārtīšos mājās pa gultu. Tomēr par spīti slinkumam , saģērbos un aizgāju uz veikalu iegādāties tapetes, krāsu un citus remontam vajadzīgos priekšmetus, kā nekā nākamajās brīvdienās ar draugiem atkal ārdīsim manu dzīvoklīti.
Es ceru, ka nesatikšu ne vienu no pazīstamajiem, vēlos mierīgu svētdienu. Bet, protams, tā nodomājot, ko Tu neteiksi, kāda redzēta seja parādās. Tas ir puisis, ar kuru pavadīju kopā visu sestdienu, viņš mani vēl neredz, es paslēpjos aiz viena no plauktiem lielajiem. Viņš ir ar kādu simpātisku būtni. Viņi izskatās, ka viens otru ļoti labi pazīst, interesanti, cik daudzas meitenes viņš tā tin ap pirkstu? Es zināju, viss. Paņēmu telefonu, izdzēsu viņa īsziņu un numuru. Es te atbraucu strādāt galu galā, jābeidz domāt par vīriešiem, arī par viņu, no pagātnes iznirušajam rēgam. Jābeidz izturēties kā tīnei. Pagriezos un aizgāju uz kasi samaksāt par pirkumiem.
Atgriežoties mājup sakārtoju visu, te varēs kārtot, kārtot un kārtot... Diena mierīgi pagājusi, devos gulēt, jo rīt pirmā darba diena. Ielīdu gultā ap desmitiem vakarā un nespēju aizmigt vēl kādas divas stundas, domājot par to, kas ir noticis pēdējo 48 stundu laikā. Beigās neizturēju, apģērbos un devos ārā pastaigāties.
Pilsētas dzīve naktī ir pārāk aktīva svētdienai, staigāju pa pilsētu cenšoties sevi nogurdināt, nolēmu ieiet kafejnīcā, kura ir atvērta 24 stundas un skan dzīvā mūzikā, kluba veida kafejnīca. Dzēru tēju vienatnē, līdz es sabijos, jo iepretī man apsēdās kāds vīrietis, simpātisks. Viņš vēlējās man uzsaukt dzērienu, bet es atteicu, es vēlējos, lai viņš iet prom, bet viņš bija ļoti uzstājīgs, kad viņš visbeidzot uzlika savu roku manējai es burtiski palēcos no krēsla dusmās. Pazīstama balss jautāja vai viss esot kārtībā, bet es turpināju asi skatīties uz uzmācīgo vīrieti un atteicu, ka viss kārtībā, paķēru savu somiņu un gāju ārā no kafejnīcas, pēc tam es tikai atskārtu, ka jautājošā balss bija pazīstama, bet es tā arī nepaskatījos uz balss īpašnieku, pat paldies nepateicu, neskatoties uz to, ka tā īsti viņš arī neko neizdarīja. Tāds troksnis pašā pilsētas centrā, iegriezos klusā šķērsielā, kādu brītiņu tā arī turpināju iet, līdz sajutos neērti. Tepat vien ir izeja no šķērsieliņas uz lielo ielu, bet tas liekas tik tālu, dzirdu kādu ejam, patiesībā vairākus soļus, svešā pilsētā, pa nakti staigāt vienai- nu gudri meitēn! Ieraudzīju šķērsieliņā vīrieti spēcīgas miesas būves, viņš man stāvēja pretī, vienkārši stāvēja, it kā uz mani neskatīdamies smēķēja. Es sāku iet ātrākiem soļiem, lai ātrāk viņam tiktu garām, ejot garām es redzēju lidojam aizdegtu izsmēķi, kurš man nokrita tieši pretī un saļimu, jo dabūju spēcīgu triecienu par pakausi. Mans pakausis dažu dienu laikā pārāk daudz cieš. Acis aizmiglojās un dzirdēju vēl kādu troksni, it kā kāds kādu sistu, es nebiju spējīga saprast, tikai jutu, ka kāds mani paceļ un nes. Man tecēja asaras, bet es nespēju pakustināt nevienu ķermeņa daļu, līdz es pavisam atslēdzos.

Like! 2