Saaldaa's blog
Adrians jau atkal agri norīta sēdēja pie sava bez formīgā darba galda
un lasīja fizikas rokasgrāmatu. Viņš bija ticis līdz nodaļai par atoma
kodola sašķelšanos, vakar viņš ar aizrautību bija izlasījis par
relativitātes teoriju un pēc tam atkal devās apraudzīt savus rožu
krūmus, kurus viņš ir izaudzējis gar savu māju.
Šis cilvēks ir interesants, unikāls, viņš interesējas par fiziku, audzē
rozes, klausās mūzikā, kuru rada dabas skaņas- putni, vējš, čalošās
lapas. Bet par spīti tam viņš glezno, viņš vismaz cenšas. Miskastes
savācējas ik nedēļu savāc pa pieciem atkrituma maisiem, kuri ir pilni
ar, Adrianu prāt, nederīgiem zīmējumiem, tie esot…
Tu tiec paņemts veikalā no plaukta, vesels, kaut cik skaists, bez jūtām...
Tad paiet kāds laiks, un ar to ar kuru pavadi kopā laiku,
Tu pieķeries, rūpējies, izjūti spēcīgas, mīlošas jūtas...
Pēc kāda laika, Tu tiec atlikts atpakaļ uz veikala plaukta,
tiklīdz ir pagājis garantijas laiks.
Tikai nu Tu tiec atlikts atpakaļ salausts, saplēsts, iemantotās jūtas- saplosītas!
Neviens vairs negrib saplēstu mantu, tāpēc vai nu kāds Tevi salabos, vai nu Tu labo pats sevi.
Bet arī tas nelīdz, jo īstais santehniķis, elektriķis, remontieris... ir laiks.
Vīrietis ir kā dzijas kamols - ja to palaiž no rokām - tas atritinās, ja paņem rokās, tad saritinās. Vienīgā izeja - tas ir stipri jātur aiz gala.
Pati efektīgākā sievietes kosmētika ir pūderis vīriešu smadzenēm
Ekonomē ūdeni, ej kopā dušā ar meiteni!
Pamēģini reizēm paskatīties uz sievu kaimiņa acīm...
Ja jūs esat sastapis savu sapņu sievieti, no pārējiem sapņiem varat atvadīties...
Ideāls vīrietis nedzer, nesmēķē, nespēlē azartspēles, nekad nestrīdas un nemaz neeksistē
Džentlmenim jāzina, kas patīk viņai dāmai, lai kopā ar viņu nenokļūtu tur, kur to visu var nopirkt
Cīņa par mieru ir kā sekss par nevainību
Dažas sievietes ir tik kautrīgas, ka kautrējas vīriešiem atteikt
Es dzirdu soļus, tie ir aizvien tuvāki, bet viss ir tik melns un tumšs, es sāku skriet, jo saprotu, ka kāds man seko, likās, ka esmu jau tikusi prom, bet, tad es ar kāju kaut kur aizķēros un nokritu, es dzirdēju kā tiek kaut kas atvēzēts un iekliedzos... kāds mani purināja, beidzot es atvēru acis, tas bija viņš un viss ko pirmīt piedzīvoju bija murgs... atkal. Kopš esmu šeit ieradusies tā gandrīz ikkatru nakti vai nu sapņoju, vai murgoju. Notikušais tomēr neskatoties uz manu mierīgumu man zemapziņā ir iespiedies. Tāpat, kā reiz es redzēju vīrieti, kurš ir tikko kā nokritis…
Dejojot, es atslēdzos no visa, es tam atdodos pilnībā, man liekas
nevienam vīrietim es tā nespēšu atdoties kā dejai. Mācīju un rādīju ar
aizrautību un līdz pat deviņiem vakarā biju aizmirsusi visu notikušo.
Pēc pēdējās nodarbības vēl parunāju ar vienu sievieti, kura vēlas kādu
nodarbību vairāk nākt, jo vēlas savam vīrietim sagādāt pārsteigumu. Lūk,
tas ir skaisti!
Sakrāmēju mantas somā, pārliecinājos vai maks ir vietā, sakārtoju visus
dokumentus, un devos ārā, es domāju par Mareku, bet nekādas ziņas no
viņa nav, kopš viņš mani vakar norīta atveda. Skumji, bet varbūt tā ir
labāk, ja tur nekā no viņa puses nav,…
No malas skatoties uz laulībām, attiecībām...
Es joprojām netaisos mainīt un nemainīšu savus pamata principus/ uzskatus.
„Es piederēšu vīrietim, kuru patiesi mīlētu, un valdītu abpusēja
sapratne un mīlestība. Es apprecētos ar vīrieti, kuru patiesi mīlētu,
un valdītu abpusēja sapratne un mīlestība. Kā arī cieņa, mīļums... u.c.
Viss pārējais (nauda, stāvoklis, izdevīgums...) man ir mazsvarīgs, nav nekāds rādītājs.
Es esmu patiesa un vēlos dzīvot- patiesu dzīvi.”
Es ienīstu pati sevi, ja šo uzskatu pārkāptu!
Nakts paskrēja bez sapņiem, bez murgiem. Jūtos izgulējusies un spēku
pilna. Sakrāmēju vajadzīgās lietas, pabrokastojusi, īpaši neuzcirtusies,
jo savā ziņā jēga kāda? Tāpat sasvīdīšu, visi mati izjuks, un kosmētiku
vispār nepatīk lietot, galvenais, ka tīra un smaržīga.
Izgāju ārā un bija ļoti patīkams laiks, kā radīts, lai līdz darbam
pastaigātos ar kājām. Pa ceļam nopirku kapočino un pastaigu izbaudīju kā
tādu patīkamu kārumu. Ierados pie Olimpiskā un stāvvietā redzu divas
mašīnas blakus stāvam, nezinu kāpēc, bet šāda ironija manī raisīja
smieklus. Viņa zilā blakus viņa sarkanajai. Momentā prātā visādas
izdomās sāka risināties, bet tas tā. Izdzēru pēdējo kapočino malku…
Bieži vien mēs nenovērtējam to, kas mums ir pieejams, tiek dots.
Pirms brīža atminējos vienu ainu no vasaras. Kamēr dzīvojos pa Liepāju, atklāta jūra blakus man likās kaut kas fascinējoš, protams, es uzskatīju, ka, ja es tur dzīvotu, tad katru mīļu brīdu turp dotos, gan dienā, gan naktī.
Tad nu kādu dienu pēc kārtējās Latvijas spēles ar kolēģi devāmies uz jūru, protokoli sakopēti viss savākts, sakārtots un tagad var doties, tipināt, kāds gabaliņš ir ko iet, bet man bija ļoti leila vēlme aiziet uz jūru, neskatoties, ka ir viens naktī.
Debesis bija pa pusei skaidras, varēja redzēt gan zvaigznes, gan zibeni tālumā,…